Vārds, uzvārds: Lolita Andersone

Valsts: Latvija

Pilsēta: Rīga

Tautība: Latviete

Pamatinformācija: Lolita Andersone ir pirmā un vienīgā tiesnese Latvijā, kura pārvietojas ratiņkrēslā. Iepriekš kā juriste strādājusi Valsts Cilvēktiesību birojā un bijusi Invalīdu biedrības Centra rajona priekšsēdētāja. Lolita ir brīnišķīgs piemērs tam, ka par spīti ierobežojumiem, ko uzliek ratiņkrēsls, ar uzņēmību un neatlaidību var sasniegt kāroto!

Nozare: Likumdošana (likumi un tiesībzinātne)

Amats: Tiesnese Administratīvajā rajona tiesā

Uzņēmuma nosaukums un mājaslapa: https://www.tiesas.lv/tiesas/saraksts/administrativa-rajona-tiesa-rigas-tiesu-nams-3388

Doma par jurisprudenci man laikam bija jau no bērnības, kad salasījos Šerloku Holmsu. Laikam 13 gadu vecumā izlēmu, ka es vēlētos kļūt par juristi. Iestājos studēt neklātienē, Latvijas Universitātē. Kad Padomju laikos universitāti pabeidzu, tad vēl nebija tāda iespēja strādāt par juristu. Es sāku strādāt Centra rajona Invalīdu biedrībā, biju priekšsēdētāja un organizēju šīs biedrības darbu. Arī tur saskāros ar dažādu juridisko jautājumu kārtošanu, bet tas tomēr nebija pamatdarbs.

Esmu strādājusi arī kā mājražotāja, adīju un tamborēju bērnu cepurītes un veicu privātos pasūtījumus. Šādi piestrādāju arī, kad gaidīju dēlu. Taču pēc tam es sapratu, ka beidzot ir laiks sākt darīt kaut ko savā specialitātē, es iestājos Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniece. Sākumā tur bija smieklīga situācija, apmēram – trakā, ko tu te vispār dari? Ar laiku situācija uzlabojās un mani pieņēma. Protams, īsti neko piemeklēt nevarēja, jo tādi mājas darbi nebija.

Un tad avīzē 'Diena' bija raksts par mūsu ģimeni, kurā bija minēts, ka es esmu juriste un meklēju darbu. Man piezvanīja no Valsts Cilvēktiesību biroja un piedāvāja darbu, tādā veidā arī sākās mana karjera. Tur es nostrādāju 7 gadus, sākotnēji par juristu, pēc tam par nodaļas vadītāju. Tad, kad dibināja Administratīvo rajona tiesu, man piezvanīja un teica – nāc, piedalies konkursā! Man doma par tiesnešiem vispār nebija, man patika darbs Cilvēktiesību birojā, tas bija ļoti interesants. Bet man pateica, ka ja piedalīšos konkursā, būs 2 mēnešu apmācības, kuras vadīs ļoti pieredzējis jurists, tas ir mūsu guru! Man šausmīgi gribējās nokļūt uz viņa lekcijām, ja es nebūtu piedalījusies tajā konkursā, es nebūtu dzirdējusi tās lekcijas, tās bija domātas tikai pretendentiem. Tolaik tās lekcijas bija lielāks mērķis. Konkurss bija diezgan pamatīgs, pieteicās ļoti daudzi, un tā nu es pakāpeniski tam konkursam gāju cauri. Bija 30 vietas, pēc mācībām bija vēl divi eksāmeni, un mēs palikām tikai 18. Un tad sāku domāt - ja jau esmu izgājusi šādu konkursu, tad jāiet ir tālāk, un tā es nomainīju darba vietu.

Mani jau no bērnības interesēja izmeklētāju profesija, bet, kad es sāku apzināties, ka diez vai kādreiz būšu vesela, tad pakāpeniski sāku domāt un apzināties, kāds darbs man būtu piemērots kā juristam – sēdošs un tāds, kur nevajag daudz skraidīt apkārt. Es domāju, ka jurista profesija ir ļoti plaša. Pabeidzot universitātē tiesību zinātni, tu vari doties jebkurā nozarē – notārs, advokāts, tiesnesis. Es gan necerēju, ka kādreiz kļūšu par tiesnesi. Prātā pat neienāca tāda doma, bet patīk tā lieta! Vienkārši interesē.

Padomju laikos, kad es vēlējos uzsākt studijas, man to vienkārši neļāva, nelaida mācīties. Tas jau bija pirmais šķērslis – tajā laikā vajadzēja iziet ārstu komisiju. Lai iestātos universitātē, bija nepieciešams diploms un ārstu komisijas slēdziens par to, ka varu mācīties. Brīdī, kad es vērsos pie ārsta, lai mani norīko uz ārstu komisiju, tur jau viss apstājās, man pateica, ka nekāda tālāk iešana un mācīšanās nebūs. Pēc tam es gadu izlaidu, jo vairs nevarēju paspēt to nokārtot. Pēcāk pieslēdzās dažādas paziņas, es pat īsti nezinu, kas man tur aizmugurē darījās, un tas viss aizgāja tik tālu, ka man atļāva doties uz ārstu komisiju. Brīdī, kad es izgāju ārstu komisiju, man pateica – valsts par to, lai Jūs studētu, iztērēs daudz naudas, bet strādāt Jūs tāpat nevarēsiet, jo nav tādi mājas darbi. Adiet tālāk cepurītes, tā var teikt. Ārsta komisijas slēdziens bija, ka es nevaru turpināt mācīties, bet ar to papīra gabalu es aizbraucu uz universitāti, aizgāju pie dekāna un viņš pateica – 'mācīties vari?' Varu. 'Nu, tad stājies.'

Otrais šķērslis bija nodarbinātības dienestā, kad es ierados un paziņoju, ka vēlos meklēt darbu. Tajā laikā mainījās daudzi likumi, man nebija nekādas prakses, arī no studijām bija pagājis labs laiks, es nejutos īsti droši, ka es varētu uzreiz sākt strādāt jurisprudencē. Es domāju iestāsties kādos noderīgos kursos, piemēram, grāmatvedībā. Kad es tur ierados ratiņkrēslā, man uzreiz pateica: 'Kāds bezdarbnieks, Jūs taču esat valsts apgādībā!' Es atbildēju, ka nē, es nekādā veidā neesmu valsts apgādībā, jā, man ir pensija, bet pansionātā es nedzīvoju. Viņi man, parādot to lapu, saka, ka 'Jūs taču esat darba nespējīga', es parādu, ka tur minēts 'kopjama', aizgāja to pateikt vadītājai, atnāk atpakaļ un atkal: 'Nē, nē, nē, Jūs esat kopjama, Jūs nevarat strādāt'. Es ar viņiem nestrīdējos, bet gan aizgāju uz VDEAK (Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu Valsts komisija) un teicu, ka man vajag nomainīt ierakstu, ko viņi arī izdarīja, atzīmēja, ka varu strādāt pēc individuāla darba grafika. Vēlreiz devos uz NVA, un viņiem nācās mani piereģistrēt. Vēlāk jau attieksme bija normāla.

Vienu brīdi, strādājot Cilvēktiesību birojā, iedomājos, ka varētu nomainīt darba vietu. Atradu sludinājumu, ka meklē notāra palīgu. Ņemot vērā, ka likums paredz, ka, ja nostrādā par notāra palīgu, pēc tam vari būt notārs, nolēmu pieteikties. Pieteicos rakstveidā uz šo sludinājumu, minot arī to, ka man ir invaliditāte. Mani uzaicināja uz pārrunām, bet tad, kad viņi ieraudzīja, ka esmu ratiņkrēslā, viņi bija tādā šokā un tik pārsteigti, un teica: 'Vai, vai, mums te tik daudz jāskraida, Jūs netiksiet galā.' Man tādi smiekli uznāca, zināms, ka tur nav nekāda skraidīšana.

Savukārt, kad sāku strādāt tiesā, bija tik pretimnākoša attieksme, nekādu jautājumu, tieši otrādi. Ar šķēršļiem tikt galā visvairāk ir palīdzējis mans vīrs. No sākuma, kad mācījos universitātē, palīdzēja arī tētis. Tomēr, ja nebūtu vīrs, es nevarētu strādāt, tikt uz darbu, pavisam noteikti… Tagad es esmu iekārtojusies tā, ka esmu pilnībā patstāvīga, man nevajag nekādu palīdzību, viss ir pielāgots. Bet toreiz tā nebija. Tagad man nav tā, ka es nevarētu kaut kur tikt, arī cilvēki visur ir pretimnākoši. Man varbūt ir paveicies. Es gan laikam pēc dabas esmu tāda. Protams, pirmais iespaids, redzot cilvēku, ir, ka viņš ir uz ratiem, ka viņam ir jāpalīdz, bet kontaktā ar mani cilvēks aizmirst, ka es esmu ratiņkrēslā, to vairs nevar manīt. Man nav tāds – negribas vai slinkums. Pateicoties manam raksturam, es to visu varu, man tikai vajag pateikt – 'tu to neizdarīsi', un es izdarīšu!

Orientēšanās likumdošanā, dažādas prasmes, kas attīstītas, pateicoties pieredzei. Darba ietvaros notiek regulāras mācības, kursi un semināri - līdz 4 semināriem gadā. Man nav problēmu darboties komandā, bet priekšroku dodu individuālai strādāšanai. Darbojos arī organizācijā Motus Vita kā dalībniece, piedalos teātra studijā, vairākos šīs organizācijās rīkotajos pasākumos, man tur ļoti patīk.

Ja man kādreiz kādu palīdzību prasa, ja es to spēju sniegt un palīdzēt, es neatsaku. Reizēm tā ir palīdzība, kas saistīta ar dažādiem līgumiem vai patulkošanas darbi – no krievu uz latviešu valodu. Esmu vadījusi arī lekcijas par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.

Nebaidīties uzņemties, nebaidīties iesākt, un tad jau tālāk viss ies! Es atceros, kā es pirmo reizi izbraucu ratos, laikam tas bija pirmais lielākais šķērslis un tad, kad es to pārvarēju, man vairs nebija šķēršļu. Tas pirmais brīdis, kad liekas, ka visi uz tevi skatīsies, ar pirkstu radīs, bet gala rezultātā neviens pat nemana, ka tu ratos brauc.