Vārds, uzvārds: Daiga Dadzīte

Valsts: Latvija

Pilsēta: Rīga

Tautība: Latviete

Nozare: Kultūra un sports

Amats:Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente; Latvijas Asociācijas cilvēkiem ar kustību traucējumiem 'Pontes' valdes priekšsēdētāja

Uzņēmuma nosaukums un mājaslapa: https://www.lpkomiteja.lv/lpk/category/jaunumi/

Saistībā ar savu iegūto izglītību sākotnēji strādāju autoskolas mācību centrā par direktora palīgu. Pēc tam - starptautiskā Baltijas uzņēmumā biju komercdirektore. 1998. gadā es cietu avārijā, pēc kuras sekoja apmēram gadu ilgs rehabilitācijas process. Darbā mani gaidīja atpakaļ, taču es sapratu, ka es pati vairs nevarēšu tur strādāt – tas nebija tikai darbs ofisā uz vietas. Es nebiju gatava būt ratiņkrēslā un strādājot braukāt apkārt.

2000. gadā mēs ar domu biedriem nodibinājām pirmo NVO invalīdu biedrību 'Jūnijs' un divatā ar kolēģi mēs sākām cīnīties par cilvēku ar invaliditāti tiesībām – par pieejamību, par dažādiem Rīgas domes sociālajiem atbalstiem. Tas sākās ar Rīgas domi, bet pēc tam jau izvērtās visā Latvijā – sadarbojāmies gan ar Labklājības ministriju, gan lielajām pašvaldībām. 2005. gadā mēs sapratām, ka ar invalīdu biedrību 'Jūnijs' vairs nepietiek, jo piecu gadu laikā bija izveidojušās mums līdzīgas mazākas organizācijas, biedrības dažādās Latvijas pilsētās.

Tad mēs nolēmām, ka ir jātaisa viena liela asociācija, kas apvieno šīs mazās biedrības, izveidojām Latvijas Asociāciju cilvēkiem ar kustību traucējumiem ''Pontes''. Atšķirībā no 'Jūnija', kas vairāk sniedz individuālu palīdzību, 'Pontes' ir valsts mēroga organizācija – mēs piedalāmies diskusijās ministrijās, ja tiek izstrādāti jauni projekti vai likumi, kas skar cilvēkus ar invaliditāti, mēs darbojamies kā konsultanti, piedalāmies darba grupās. No 2009. gada maija es vadu Latvijas Paralimpisko komiteju.

2006. gadā man piedāvāja netieši iesaistīties sportā - izveidot Latvijas Ratiņbasketbola Sporta federāciju, tādējādi paralēli 'Pontes' biju arī šīs federācijas valdes priekšsēdētāja.

2011. gadā, rodoties nelielam interešu konfliktam, es savu dalību federācijā pārtraucu. No 2009. gada maija es vadu Latvijas Paralimpisko komiteju.

Manu kandidatūru Latvijas Paralimpiskajā komitejā ieteica. 2010. gadā bija oficiālās prezidenta vēlēšanas, tajās mani ievēlēja uz 4 gadiem, atkārtoti uz 4 gadiem mani ievēlēja arī 2014. gadā. 2018. gada maijā būs nākamās vēlēšanas. Es negribu izklausīties pārāk pašpārliecināta, bet šobrīd es neredzu nevienu, kas mani varētu nomainīt – es šobrīd 'audzinu’’ jaunus darbiniekus, paralimpiskajā kustībā esmu iesaistījusi arī savu meitu, viņa mums ir komandas vadītāja visām komandām, viņa būtu ideāla ģenerālsekretāre un pat prezidente, bet viņai vēl nav tas vecums. Pagaidām viņa ir jauna, viņa grib mācīties un dzīvot pati savu dzīvi. Paralimpiskā komiteja ir jumta organizācija visam invalīdu sportam Latvijā – mēs esam tie, kas novirza un iegulda valsts budžeta naudu, kas tiek piešķirta paralimpiskajam sportam. Mēs piedalāmies arī dažādos starptautiskos projektos, paši rakstām projektus, iesaistām bērnus un jauniešus, cenšamies piesaistīt uzmanību jau esošajām sporta federācijām un parādīt, ka konkrētajā sporta veidā var darboties arī cilvēki ar invaliditāti, ne tikai bez tās. Rādām arī, ka ir iespēja izveidot jaunus sporta veidus Latvijā - septembrī, sadarbībā ar Zviedriju, Dāniju un Igauniju, tiks uzsākts jauns projekts saistībā ar paraburāšanu – sporta veids, kas Latvijā vēl nav attīstīts.

Reizēm starptautisku projektu ietvaros izdodas pamācīt arī citas valstis, parādot un izskaidrojot to, kā ar tik ierobežotiem resursiem ir iespējams panākt un attīstīt tik daudz. Mūsu paralimpisko sportistu panākumi ir apbrīnojami! Pēc Starptautiskās Paralimpiskās komitejas datiem pasaules vieglatlētikas čempionātā, statistiski aprēķinot iedzīvotāju skaitu attiecībā pret izcīnīto medaļu skaitu, mēs esam 1. vietā pasaulē! Savukārt, Rio paralimpiskajās spēlēs no Latvijas startēja 11 sportisti 7 dažādos sporta veidos. Tas bija kaut kas nebijis Latvijas vēsturē! Pēc Rio izcīnītajām medaļām mēs esam 7. vietā pasaulē! Tas ir nopietns rādītājs.1998. gadā es negadījumā salauzu mugurkaulu, un pirmais šķērslis, kuru es pārvarēju, bija bailes no sabiedrības – ka tevi ne tā uztvers, šķita, ka, izejot uz ielas, uz tevi ne tā skatās. Pirmos 2 gadus es vispār negāju ārā, pārsvarā dzīvoju mājās. Esmu sapratusi, ka, ja es pati sevi nevaru pieņemt, to nedarīs arī citi. Pārējie šķēršļi ir tādi sīkumi – okay, nav kaut kur kaut kas pielāgots, tad vienmēr var palūgt palīdzību, vienmēr var ieteikt, kā kaut ko izdarīt. Sevis pieņemšana ir galvenais. Pāri tikt palīdzēja reāla kontaktēšanās ar sev līdzīgiem cilvēkiem. Tad, kad viss tas notika, man likās, ka es tāda esmu viena pati. Tolaik vēl bija ļoti labas, valsts apmaksātas rehabilitācijas iespējas – gan sociālās, gan medicīniskās. Piemēram, rehabilitācijas centrā Jaunķemeros vienlaikus bijām 30 cilvēki ratiņkrēslos – no dažādām Latvijas pilsētām, ar dažādu pieredzi. Tad tev ir iespēja no viena kaut ko pamācīties, tad no otra un trešā, pēc tam tu sāc saprast, ka tu neesi viens. Līdzīgo cilvēku palīdzība, viņu pieredze - tas ir tas, kas palīdz pašam tikt pāri. Bet teikšu tā, ka zinu daudzus cilvēkus ratiņkrēslā, no kuriem 80% paliek tādi, kuri nevar tikt tam pāri.

Arī pati esmu palīdzējusi cilvēkiem ar invaliditāti. Esam apmeklējuši rehabilitācijas centrus, kuros uzturējās cilvēki, kuri tikko nokļuvuši ratiņkrēslā, mēs braucām un runājām, stāstījām, ka dzīve nav beigusies. Protams, ir ļoti grūti ar tiem cilvēkiem, jo pirmais pusgads ir apmēram tā, ka - ne jau ar mani tā būs, es taču staigāšu, man viss būs normāli. Es pati ļoti daudz esmu runājusi ar tādiem cilvēkiem, arī tagad reizēm ir tā, ka kāds piezvana un palūdz atbraukt un parunāt. Tā ir tāda neapzināta misija. Runājot par mērķiem, man šogad būs 46 gadi, un man bija nolikti ļoti daudz mērķi, uz kuriem es ļoti apzināti esmu gājusi un tos sasniegusi un, ja man tagad ir jāpasaka, ko es vēl gribu, tad vienu brīdi es gribēju būt Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidente, bet tad es tam atmetu ar roku. Mērķis noteikti ir iesaistīt sportā vēl vairāk bērnus un jauniešus. Un mans lielais, lielais mērķis, kas man tagad ir nosprausts un es ceru, ka mēs pa visiem lēnām to arī sasniegsim, ir uzbūvēt Latvijā paralimpisko sporta centru. Mēs to mazliet esam jau iekustinājuši. Tad, ja mēs tiešām izveidosim tos centrus, tad es domāju, ka paralimpiskajā sportā es būšu izdarījusi visu, ko varēju izdarīt. Šobrīd Latvijā nav daudz sporta zāļu, kuras būtu pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pirmkārt, finansiāli tas ir ļoti dārgi, jo viens treniņš, piemēram, ratiņbasketbolā izmaksā apmēram 40-50 eiro, ņemot vērā, kāds ir finansējums paralimpiskajam sportam Latvijā, tad cik mēs varam, tik ekonomējam. Mēs nevaram nodrošināt sportistiem to treniņu procesu un treneri. Šis centrs ir nepieciešams kaut vai tādēļ, lai mums būtu pieejamība, lai mums būtu savs laiks, kad mēs gribam, kad mums vajag, lai mums uz vietas būtu fizioterapeiti, sporta ārsti un treneri un tad cilvēki var atbraukt no visas Latvijas, uz vietas tur arī dzīvot, trenēties. Tajā brīdī mēs varam sākt arī organizēt starptautiskas sacensības, ja tur viss ir pēc normatīviem, kas nozīmē, ka varam arī popularizēt to, ka cilvēki ar jebkādu invaliditāti var sportot. Mēs parādām, ka ir iespējas pat pilnīgi gulošiem cilvēkiem piedalīties paralimpiskajās spēlēs, ir tādi sporta veidi, kur viņi to var darīt!

Man piemīt labas komunikācijas prasmes, kā arī personāla motivēšanas un koordinēšanas prasmes. Es joprojām esmu 'Pontes' valdes priekšsēdētāja, un es daudz saskaros ar dažādu likumu izmaiņām, noteikumu izmaiņām - mēs tajā visā piedalāmies, līdz ar to es pārzinu likumdošanu. Es pēdējā laikā esmu noslogota ar darbiem, varbūt man nesanāk tagad tik daudz laika palīdzēt individuāli, bet tāpat es to cenšos darīt. Man piezvana cilvēks, kuram kāds ir iedevis manu telefona numuru, jo es, piemēram, zinu, kā Rīgā uzlikt pacēlāju, es nekad neatsaku, es sazinos ar Labklājības departamentu un tad visu noorganizēju. Man ir labas organizatoriskās prasmes. Man ir tā lieliskā izdevība – es esmu vadītāja un galvenokārt uz mācībām sūtu savus darbiniekus apgūt jauno informāciju.

Man ir ļoti svarīga manu darbinieku profesionālā izaugsme. Ja tu gribi, lai tavs uzņēmums attīstītos un viss notiku, lai mēs varētu attīstīties un piedalīties jaunos projektos, kolēģu attīstība ir ļoti svarīga. Bet, protams, es arī pati daudz apgūstu jaunu informāciju un man nav problēmu pielietot šo informāciju praksē. Diezgan grūti ir vadīt darbiniekus, ja tu pats neko nejēdz.

Tāpat man piemīt pieredze un prasmes sadarbību veidošanā – ar pašvaldībām, sponsoriem, sacensību organizatoriem. Iesaistos pati un iesaistu arī darbiniekus. Mums regulāri ir mazās sapulces, kurās mēs apspriežam padarīto. Es vēlētos vairāk uzticēties gan saviem darbiniekiem, gan citiem, jo brīžiem ir tā, ka man šķiet, ka es varu ātrāk un vairāk izdarīt nekā kāds cits, bet tādā veidā es sevi apgrūtinu ar ļoti daudz darbiem, un man paliek maz laika.

Pēc pieredzes ņemot, mans pirmais ieteikums ir tāds, ka ir jāiemīl sevi. Varbūt tas ir tāds nodrāzts teiciens, bet tā tas ir, jāsaprot sevi, jāsaprot tas, kā tu dzīvo, jātiek ar sevi galā un tad attiecīgi var darīt kaut ko tālāk. Protams, atrast savu nišu, kaut kādu ģeniālo ideju - ko tu gribi darīt, vai tas būtu mērķis, vai vienkārši ideja, jo ne vienmēr ideja ir mērķis un otrādi. Katram ir savas prasmes, man, piemēram, ir līdera dotība jau no skolas laikiem. Cik es sevi atceros, es esmu bijusi vadošā amatā. Katram ir jāatrod sava niša, viens var kaut ko vadīt, ne visiem cilvēkiem tas ir dots, patiesībā tā ir māksla, ko cilvēki atrod.

Nevajag sēdēt mājās, bet gan iesaistīties! Patiesībā ļoti daudz var izdarīt brīvprātīgi. Gan 'Jūnijā', gan 'Pontes', gan Latvijas Ratiņbasketbola Sporta federācijā un sākotnēji arī Latvijas Paralimpiskajā komitejā es strādāju bez atalgojuma. Es dzīvoju no invaliditātes pensijas, ir bijuši dažādi sociālie pabalsti, trūcīgā un maznodrošinātā statuss, ņemot vērā, ka es viena vēl uzaudzināju divus bērnus…Mēs dzīvojām no invaliditātes pensijas, meitas alimentiem un māsas apgādnieka zaudējuma pensijas. Protams, ir bijis dažādi. Bet tam visam var tikt pāri, ir vajadzīga gribēšana un motivācija.

Brīvprātīgā darba ietvaros mēs esam panākuši daudz – mēs gājām, runājām un prasījām, daudz piketējām un panācām to, ka šīs mazās invaliditātes pensijas tika paceltas, uzlabojās dažādi ar transportu saistīti jautājumi un atvieglojumi, tika uzstādīti pacēlāji, ieviesti kopšanas un asistenta pabalsti – to visu mēs divatā ar kolēģi no 'Pontes' esam izdarījušas. Gājām, stāstījām, pierādījām, ka tas ir nepieciešams. Un ļoti svarīgi ir nelīst nevienā partijā. Politiska neatkarība ir viena no labākajām lietām.