Vārds, uzvārds: Natalja Novikova

Valsts: Latvija

Pilsēta: Rīga

Tautība: Krievu tautība

Nozare: Kultūra un sports

Pamatinformācija: Biedrības LiveIntegro dibinātāja, kuras ietvaros darbojas divi virzieni - Tennis for everyone un labdarības fonds Kaleidoscop studio.

Es sāku strādāt uzreiz pēc skolas, mācījos neklātienē. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas strādāju Rīgas Radio rūpnīcā par ekonomistu, nedaudz arī programmēju, nostrādāju tur 11 gadus, 2 gadus nostrādāju kā dizainiere, pēc tam sāku strādāt grāmatvedībā. 15 gadus nostrādāju kā galvenais grāmatvedis, pēc tam 10 kā finanšu direktore. Pārsvarā strādāju ražošanas uzņēmumos, arī līzingā un pat celtniecības kompānijā. Tā ir ļoti laba pieredze, esmu nodibinājusi labas attiecības ar cilvēkiem. Man visvairāk patīk strādāt ražošanas uzņēmumos - var redzēt gan procesu, gan rezultātu. Diemžēl ar katru dienu pie mums arvien mazāk tādu uzņēmumu. Kas attiecas personīgi uz mani, strādāju pie tā, lai pāaugstinātu kvalifikāciju, gāju kursos un piedalījos semināros saistībā ar finanšu jautājumiem un likumdošanu.

Savukārt, kad biju jau ratiņkrēslā, atcerējos par savu bērnības sapni iemācīties franču valodu - apmeklēju kursus, pamācījos mazliet un biju ļoti izbrīnījusies, jo nebija tik grūti kā es biju iedomājusies. Noteikti turpināšu mācības, valoda man noder, jo katru gadu braucu uz Franciju piedalīties sacensībās.

Kad es nokļuvu ratiņkrēslā, sākumā bija ļoti daudz rehabilitācijas nodarbību - fizioterapija, fizkultūra, baseins - visa mana dzīve bija pakļauta tikai fiziskā stāvokļa uzlabošanai, bet tā nav iespējams dzīvot; no vienas puses, ir ļoti grūti fiziski, no otras, tev nepaliek vairs spēka nekam citam. Pēc tam man bija periods, kad es sāku mājās darināt daudz ko ar rokām – zīmēju, nodarbojos ar dekupāžu, tā arī bija sava veida rehabilitācija. Tā pavadīju vairāk nekā divus gadus.

Pēc tam es sāku spēlēt tenisu. Sāku ar vienu reizi nedēļā - teniss kā nodarbības veids bija man pilnīgi jauns. Pēc 3 mēnešiem man piedāvāja piedalīties turnīrā, un tur es sapratu, ko tas nozīmē, jo es nekad nesportoju profesionāli. Protams, es gāju uz baseinu, uz aerobiku, bet piedalīties sacensībās un cīnīties - nekad. Sapratu, kas tas ir un cik tas ir grūti un taja pašā laikā ļoti interesanti. Kad tu esi turnīrā, tur ir pavisam ipašā sajūta, tu esi starp tādiem cilvēkiem kā tu, ar tādām pašām problēmām. Otra lieta ir dažādu valstu apmeklēšana - tu ļoti daudz runā ar cilvēkiem no citām zemēm, skaties uz viņiem, ko un kā viņi dara, mācies no viņiem. Tā es nospēlēju 2 gadus un pieradu būt patstāvīga, plānot savu dzīvi. Bet pēc kāda laika sapratu, ka esmu neapmierināta ar to, kā tiek organizēts gan treniņu, gan sacensību process.

Sākot spēlēt tenisu, man bija nēerti lūgt atbalstu - kā var kādam kaut ko prasīt, ja tu pagaidām neesi neko sasniedzis? Es devos uz turnīriem par saviem līdzekļiem. Sapratu, ka varu braukt arī viena, jo tur viss ir ļoti labi organizēts, ir tik komfortabli, viss ir pielāgots. Es domāju - kamēr es nebūšu simtniekā ( pasaules reitingā), es vispār neprasīšu nekādu atbalstu, vajag pierādīt, ka tu esi tā vērta. Šobrīd mana organizētā labdarības biedrībā ir sporta virziens 'Tennis for everyone', un tagad varam noorganizēt vissu tā, kā uzskatām par pareizu, izveidot sistēmu un plānot aktivitātes. Tas ļāva man sasniegt pasaules reitingā 63. vietu, kas īstenībā ir ļoti labs rādītājs un ar ko es lepojos no sirds. Ja ir ideja, vai problema, es uzskatu, ka vajag iet un runāt, tāpēc, ja man jautā un piedāvā piedalīties kādā projektā, es vienmēr esmu ar mieru un uzskatu, ka ir nepieciešams nodibināt jaunus kontaktus, veidot sadarbību.

Es vienmēr esmu strādājusi kā vadītāja un zinu, ka cilvēks pats nevar izdarīt visu. Ja nemāki aprakstīt cilvēkiem kādu problēmu un pilnvarot savas tiesības, neko nopietno neizdarīsi. Tāpēc es nodibināju savu biedrību! Sākotnēji galvenais fokuss bija sports, tika ziedota nauda – gan mana, gan manu radinieku un draugu, dažreiz finansiāli atbalstīja arī sveši cilvēki. Mēs šo naudu izmantojām, lai dotos uz turnīriem un organizētu treniņu processu. Es uzskatu, ka tas, ko mēs darām, ir svarīgi mums visiem un par to jāinformē. Kad es sāku nodarboties ar tenisu, Latvijā ļoti maz cilvēku bija lietas kursā, praktiski neviens nezināja, ka ir iespējams to spēlēt ratiņkrēslā. Bet tagad viss ir citādi - sociālie tīkli un prese - labi instrumenti, lai parādītu to, kas notiek un to, kādi mēs esam.

Pēc kāda laika man ienāca prātā sākt fotografēt. Vīrs man uzdāvināja kameru. Es aizgāju uz kursiem un tur dabūju priekšstatu par fotorgašešanas pamatiem. Bija viens uzdevums - nofotografēt vienkārši laukumu pie mājas, tur pat nebija zāles pleķītis, bet pamanīju, ka tur var pavadit diezgan daudz laika - meklēt un atrast ļoti daudz interesanta uz zemes. Es biju sajūsmā un es sāku ņemt līdzi fotoaparātu uz turnīriem, fotografēt cilvēkus, to, kā viņi spēlē. Īstenībā, tas ir ļoti smags darbs, no sākuma vajag sagatavoties, saprast, ko tu gribi, nav interesanti katra turnīrā vienu un to pašu fotografēt, tas ir diezgan garlaicīgi, gribas tomēr kaut ko jaunu atrast, gan rakursu, gan ideju. Šogad bija izstāde Pēterburgā, jau trīs gadus pēc kārtas, es tur iepriekš piedalījos turnīros . Šogad viņi izdomāja, kāpēc gan neuztaisīt izstādi? Viņiem vienmēr ir profesionāli fotogrāfi, bet tomēr izvēlējās izrādīt manas bildes, iespējams, tādā veidā pasvītrojot to, ka dalībnieki var darīt arī daudz ko citu.

Pirms diviem gadiem mēs ar domu biedriem izlēmām kaut ko izveidot arī priekš bērniem. Viens no mūsu biedrības projektiem - 'Svētku kaleidoskops', kur pārsvarā darbojas brīvprātīgo komanda, organizē svētkus, lai ienestu bērnu, kam ir problēmas ar kustību traucējumiem, un viņu vecāku dzīvēs jaunās krāsas. Es uzskatu, ka sporta un izklaides pasākumi ir ļoti nepieciešami, it sevišķi bērniem.

Kad es nokļuvu ratiņkrēslā, es sāku saprast problēmas, par kurām agrāk nebiju pat iedomājusies – kā tas ir, kad tu negribi iet pat uz veikalu, liekas, ka visi uz tevi skatās, ir vienkārši vietas, kurās tu nevari tikt. Istenībā visas problēmas ir galvā, bet vajag mēģināt dzīvot tādu dzīvi, kurā tu vari darīt to, ko tu gribi. Pielāgoties apstākļiem, atrast sev jaunus mērķus, attīstīt sevi, nezaudēt optimismu.

Šogad mēs sākām jaunu virzienu, sarīkojot pasākumu, kurā vēlējāmies radīt neparastu atmosfēru. Uz šo pasākumu tika uzaicinātas gan sievietes ar invaliditāti, gan veselie cilvēki. Tās bija vakariņas, kuru laikā katra sieviete varēja pastāstīt par sevi, savu nodarbošanos, grūtībām, dalīties ar pieredzi. Otrs pasākums būs jau drīz, tas būs gatavošāsanas meistarklase.

Agrāk musu biedrības pasākumi bija kā hobijs, tagad jūtam, ka esam citā līmenī un ka ir daudz cilvēku apkārt, kam tas ir patiešām vajadzīgs.

Agrāk staprratiņtenisu spēlēja tikai pieaugušie, šogad jau izdevās izveidot bērnu komandu. Devāmies uz speciālo Rīgas skolu, kur mācās gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan bez, izveidojām paraugdemonstrējumu un piedāvājām piedalīties. Mēs noslēdzām līgumu ar skolu un sākām trenēties, no sākuma vienreiz nedēļā – lai uzsāktu un redzētu, cik liela ir interese. Viss izdevās, un tagad mūs aicina piedalīties arī dažādos pasākumos, tai skaitā Sporta naktī un Bērnu rehabilitācijas dienā, kur plānots sapulcēt gan bērnus ar īpašām vajadzībām, gan bez. Es uzskatu, ka mums ir jāpiedalās visur,kur aicina. Lai kaut ko sasniegtu, ir daudz jāiegulda. Drīz dosimies uz Lietuvu, lai piedalītos starptautiskas sacensībās, tur būs arī mana fotoizstāde, vēltīta ratiņtenisistiem. Lietuvas koleģi mums jautā – 'kā jūs piesaistījāt bērnus? Mēs arī gribam izveidot bērnu komandu!' Tas arī ir ļoti daudz, ka tagad mēs esam kā piemērs, visi uz mums skatas un meģina darīt to pašu, viss ies uz priekšu atrāk. Bērniem ir ļoti nepieciešams saprast, ka viņi ir vajadzīgi, ka apkārt notiek ļoti daudz dažāda veida aktivitātēs, kur viņi var piedalīties un tikt aicināti un ļoti daudz būs atkarīgs no viņiem pašim. Vajag parādīt viņiem, ka ne tikai mamma, bet arī citi cilvēki ir ieinteresēti viņu attistibā un ir gatavi palidzēt. Mēs piedāvājam viņiem piedalīties visos pasākumos, lai turpinātu šo attīstību.

Vispār ļoti daudz ir jāstrādā ar radiniekiem un vecākiem, jo viņi bērnu dēļ dara daudz liekas lietas, pēc iespējas jādomā par to, kā iemācīt bernus dzīvot patstāvīgi. Bieži viņi nāk uz treniņiem un mēģina stumt ratiņkrēslu, lai palīdzētu bērniem trenēties, tā ir slikta prakse. Bērniem pašiem jāiemācās pārvietoties un darīt visu nepieciešamo. Es esmu pieradusi strādāt nopietnā amatā un vadīt kolektīvu, un tās laikam vairāk ir manas ambīcijas. Protams, gribas palīdzēt, bet no otras puses, katram cilvēkam gribas pierādīt sev un citiem, ka tu vari daudz ko izdarīt pats, pat ja tev ir ierobežojumi. Negribas jau visu laiku stāstīt, ka tu agrāk biji tāda nozīmīga persona, bet kas tu esi tagad? Ko tu vari tagad? Tas nav tikai priekš citiem, tas ir arī lai tu pats justos vajadzīgs, būtu starp cilvēkiem. Es domāju, ka saglabāt ambīcijas ir labi, ka gribas darīt kaut ko interesantu pašam un vajadzīgu citiem, kā arī iet uz priekšu, attīstīties, nodarboties ar svarīgu un vajadzīgu lietu.

Ierobežojumi: Ja būtu vairāk naudas, ko ieguldīt, tad varētu izdarīt vairāk, tad pat fantāzija pavisam savādāk sāk strādāt. Arī dažreiz ir tā, ka tev ienāk prātā kāda ideja un tu sāc to attīstīt, bet pēkšņi domā - vai tas ir patiešām vajadzīgs? Tādas šaubas vajag atmest, tas patiešām dažreiz traucē un bremzē. Šķēršļi paliek, bet mēs vienalga ejam uz savu mērķi. Ja to šķēršļu nebūtu, mēs, iespējams, varētu izdarīt vairāk, bet es domāju, ka tās lietas – gan šaubas, gan naudas un kontaktu trūkums, būs vienmēr. Es neesmu vēl tāds guru tajā procesā, bet es saprotu, ko vajag darīt un, ja dara pareizi, tad galu galā viss būs labi.

Mēs visu darām sev. Man patīk darīt to,ko es daru, ka arī ļoti iedvesmo cilvēku reakcija - tie, kuri piedalās, ir piecīgi un mēs redzam, ka ne par velti to daram, ja cilvēki nāk, priecājās un nāk vēl, tas nozīmē, ka tas viņiem ir vajadzīgs. Kad tevi atzīst, tas ir patīkami un tu saproti, ka ir jēga to turpināt. Bet, lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt ļoti stipram cilvēkam un obligāti jābūt komandai, kas tevi atbalsta.

Man piemīt mērķtiecība, radoša domāšana, uzstājība, man ir labas komunikācijas prasmes, prasme pārliecināt. Es protu plānot un pārvaldīt projektus, veikt analīzi. Kaut kas man sanāk labāk, kaut kas sliktāk, bet es cenšos to visu attīstīt un kopā pielietot. Es esmu spējīga mācīties un praktiski pielietot apgūto informāciju, viegli pielāgojos pārmaiņām. Tāpat es spēju uzklausīt cilvēkus un viņu problēmas. Man patīk un padodas veidot sadarbības un strādāt komandā.

Manuprāt, nav jēgas kaut ko darīt tikai vienu reizi - ja tu sāc kaut ko darīt, uzskati to par virzienu un atrodi iespēju, un jēgu to turpināt un attīstīt. Vakar feisbukā nejauši uzgāju video, kur Benedikts Kamberbačs lasa tekstu no vēstules, ko mākslinieks Sols Levits rakstījis savai draudzenei, māksliniecei Evai Hesei. Viņš, protams, pārspīlē, jo ir liels mākslinieks, bet mana ideja ir tāda - kādi tur var būt padomi? Vienkārši vajag darīt! Video iespējams noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=VnSMIgsPj5M