Vārds, uzvārds: Ņina Meņģele

Valsts: Latvija

Pilsēta: Rīga

Tautība: Krieviete

Pamatinformācija: Vidējā tehniskā izglītība, ir studējusi Sociālo darbu un sociālo pedagoģiju augstskolā ''Attīstība'', tomēr studijas pamestas; Biznesa skolā apgūtas lietvedības prasmes.Ir viena no Latviešu Sieviešu invalīdu asociācijas 'Aspazija' dibinātājām. Šobrīd Invalīdu un viņu draugu apvienības 'Apeirons' valdes locekle.

Nozare: Nevalstiskais jeb Trešais

Amats: Valdes locekle Invalīdu un viņu draugu apvienībā 'Apeirons', sadarbības partnere divos Ziedot.lv projektos.

Ņina Meņģele aktīvi darbojas nevalstiskajā sektorā nu jau vairāk kā 20 gadus. Viņa ir invalīdu un viņu draugu apvienības 'Apeirons' valdes locekle. Kāda no Ņinas kolēģēm par viņu saka - 'Ņina ir šīs organizācijas dvēselīte un visu brīvprātīgo atbalsts!' Un ne velti! Ieguldītais darbs, sirsnība un vēlme palīdzēt cilvēkiem ļāvusi sasniegt rezultātus, tādējādi ievērojami uzlabojot cilvēku ar invaliditāti ikdienu. Kopš 2008. gada Ņina strādā arī sadarbībā ar labdarības organizāciju Ziedot.lv.

http://www.apeirons.lv/new/ https://www.ziedot.lv/

Izglītība:

Augstskola 'Attīstība' nepabeigta (pabeigti 3 kursi)

Profesionālās tālākizglītības turpināšana (uzņēmumā)

Profesionālās darba gaitas:

1999 - pašlaik valdes locekle Invalīdu un viņu draugu apvienībā 'Apeirons' Rīgā (Latvija);

No 1999. - 2008. gadam klientu apkalpošanas speciāliste: konsultāciju nodrošināšana, informācijas un atbalsta sniegšana klientiem klātienē, telefoniski un elektroniski, krīzes situāciju risināšana;

No 02.05.2005. - 30.04.2006. projekta 'Atpakaļ darbā. Bērnu invalīdu vecāku nodarbinātības veicināšana' asistente;

No 01.02.2005. - 14.09.2005. projekta 'Ceļā uz neatkarīgu dzīvi' Informatīvā bezmaksas tālruņu centra vadītāja;

Kopš 2008. gada projektu vadītāja projektos 'Mīļā auklīte' un 'Palīdzēsim mazajām sirsniņām', kas veidoti, sadarbojoties ar Ziedot.lv

No 2007.- 2009. gadam starptautiska projekta valsts koordinatore 'Laterna Nordic' un 'Laterna Nordic 2' (Zviedrija, Lietuva, Baltkrievija, Somija, Dānija, Krievija, Latvija)

Kopš 2010. gada projektu vadītāja un biroja administratore Invalīdu un viņu draugu apvienībā 'Apeirons'.

Tālajā 1999.gadā bija ļoti maz informācijas cilvēkiem ar invaliditāti par viņu tiesībām un dažādu problēmu risināšanu. Domājot par šo problēmu, radās ideja izveidot 'Neatkarīgas dzīves centru' , kur vienviet varēja saņemt informāciju cilvēki ar invaliditāti par dažādiem viņus interesējošiem jautājumiem. Cilvēki gan klātienē, gan telefoniski varēja saņemt precīzu informāciju par valsts un pašvaldības izdotiem nolikumiem, noteikumiem utt., kas attiecināmi uz cilvēkiem ar invaliditāti, kas uzlabotu viņu dzīves kvalitāti. Sadarbībā ar Cilvēktiesību biroju mūsu centrā konsultēja arī jurists. Valstī cilvēki ar invaliditāti un cilvēki bez invaliditātes nebija vienlīdzīgā situācijā, piemēram, cilvēki ratiņkrēslā pēc VDEĀK lēmuma bija 100% darba nespējīgi, un faktiski cilvēkiem ar invaliditāti valsts nenodrošināja iespējas ne mācīties, ne strādāt, nebija nodrošināta fiziski pieejama vide, līdz ar to radās vairāki darbības virzieni, kuros organizācija strādāja.

Darbs nevalstiskajā sektorā balstās uz projektu realizāciju, draudus rada valsts un pašvaldības atbalsta trūkums.

Vienīgais šķērslis bija mana nedrošības sajūta. Pēc invaliditātes iestāšanās biju nedroša par savām spējām un varēšanu. Organizācija tiem gadiem bija ļoti progresīva un radoša, un daudzi projekti tika realizēti pirmo reizi Latvijā. Tā kā man gribējās būt tajā visā iesaistītai, tad es biju spiesta neatpalikt no pārējiem kolēģiem.

Man palīdzēja saprotošs organizācijas vadītājs, kas mudināja un motivēja uz radošu domāšanu un brīvu rīkošanos organizācijā. Ļoti demokrātisks vadīšanas stils, atbalstošs un draudzīgs kolektīvs. Visvairāk mani iedvesmoja mūsu sadarbības partneri no vairākām organizācijām no tādām Eiropas valstīm kā Zviedrija, Dānija, Somija u.c. Tas bija kā paraugs, uz ko tiekties un kādas problēmu risinājumu iespējas piedāvāt mūsu valsts un pašvaldību institūcijām. Organizācijas galda grāmata bija ANO paraugnoteikumi, kā valstī jābūt sakārtotai likumdošanai attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti.

Organizācijai ir jāattīstās un jāiet uz priekšu, un mēs visu darām kopā, mēģinām to uzturēt. Es viennozīmīgi teikšu, ka kolektīvs ir atbalstošs. Un, protams, ģimene - visiem apeironiešiem ģimenes jau ir ar galvām iekšā, arī mani mazbērni. Ar mums ir izauguši cilvēki, ko mēs saucam par 'Apeirona' bērniem, kas ir piedalījušies projektos, aktivitātēs, nometnēs, cenšamies katru vasaru kaut kur izbraukt. Saturiskā daļa vienmēr mums ir lieliska, mēs ne tikai atpūšamies un skatāmies uz upi vai baudām sauli, bet arī paši smeļamies pieredzi un informāciju - ļoti patīkami. Mēs vienmēr esam darbībā!

Vēl viens mūsu virziens ir vides pieejamība. Sākotnēji ir šķitis, ka šis virziens ir tik smags, ka pašā sākumā domājām, ka diez vai vienai nevalstiskajai organizācijai tas būs pa spēkam – bet mums bija pa spēkam, un tas ir rezultējies pieejamā vidē.

Esmu brīvprātīgo koordinators no 1999. gada un vadu organizācijā brīvprātīgo kustību. Esmu beigusi NVO Līderu skolu.

Man piemīt uzņēmējdarbības prasmes, kārtoju organizācijas lietvedību un arhīvu, strādāju ikdienā ar klientiem, kuri apmeklē organizāciju, esmu apguvusi krīzes intervences prasmes. Ir labas datora prasmes un labas valodu prasmes- latviešu, krievu, angļu. Esmu vairāku projektu koordinatore, man piemīt prasmes rakstīt projektus. Sadarbībā ar 'Ziedot lv' vadu divus projektus 'Mīļā auklīte ' un 'Palīdzēsim mazajām sirsniņām'.

Katram ir savs ceļš ejams, grūti iedot kādu padomu. Bet, ja runā par mani, es veselu gadu, kad saslimu, nosēdēju mājās un noraudāju. Es žēloju sevi un domāju - ak Dievs, cik es esmu nelaimīga, ka es tagad esmu saslimusi, ka es kādreiz varēju darīt to, ko tagad nevaru. Es pati iesaistījos NVO, pateicoties manam vīram, kas vienkārši pa ausu galam sadzirdēja par nevalstisko sektoru - tolaik bija lieli NVO, bet tādi ļoti formāli.

Es iesāku kaut ko darīt, tikos ar cilvēkiem, uzņēmu biedrus un tad redzēju, ka ir citi cilvēki. Ja cilvēkam pašam ir krīze, viņš apkārt neko neredz, viss ir tikai melnās krāsās. Kad es redzēju, ka citi cilvēki arī ir ar invaliditāti, es sapratu, ka ar mani nemaz tik slikti nav, ka es varu būt noderīga arī kādam citam, kaut vai uzklausot un atbalstot cilvēku, kaut vai paturēt roku – tas dažreiz ir tik svarīgi!

Tādu padomu iedot ir grūti, bet es sievietes gribētu iedrošināt. Uzsāciet mācības, uzsāciet kaut ko jaunu! Tad horizonts paveras citā līmenī, plašāk. Nevajag sevi žēlot, tas ne pie kā laba nenovedīs. Būt drošām uzsākt kaut ko jaunu, nebaidīties apgūt jaunas zināšanas, jo mācīties nekad nav par vēlu!